Atmiņas

Kad vecmamma devās Viņsaulē, pie manis nonāca viņas stelles, uz kurām visu mūžu audusi. Atmiņā palikušas tās brīvdienas, kad braucām pie vecītes (mēs mazbērni tā viņu bijām iesaukuši), cepām maizi, smaržoja pēc kļavu lapām. Man kā bērnam, sēžot uz siltā mūrīša, ar medus maizi rokās, atmiņā skan steļļu klaudzošās, čīkstošās skaņas.

Laiks un ķirmji bija darījuši savu. Nolēmu stellēm dot otru iespēju. Gāja laiks, nāca padoms. Izmantojot rokas instrumentus, izgatavoju vecītes steļļu kopiju. Uzdevums nebija no vieglajiem, tomēr to paveicu.

Marijas Stradiņas stelles nolēmu uzdāvināt savam pagastam. Atkal sistava klaudz un sviras čīkst. Sievas darina rakstus un viss turpinās.

Nav komentāru

Komentēt