Iedvesma

4. mar. 2020, Nav komentāru

Iedvesma ir sapnis, kuram piepildoties, mēs spējam lidot. Un neaizsniedzamais kļūst aizsniedzams. Iedvesma vienmēr iet kaut kur blakus un ir gatava apskaut jebkuru cilvēku. Taču tai ļoti nepatīk tas, ka alkatīgi stiepjam pretī savas roķeles vai krītam tās priekšā ceļos un lūdzamies. Dodoties dabā, sajūtam svaigo gaisu, un sirds sāk sisties arvien ātrāk. Pavasarī no ievziedu smaržīgajiem vakariem, kurus pieskandina lakstīgalu treļļi. Vasarā no margrietiņu un naktsvijoļu pļavām, kur griezes strīķē gaisu. Rudenī no purva puses, no dzērvju sērīgajiem kliedzieniem, un ziemā ar lauska sitieniem, kas atbalsojas seno guļbaļķu māju pakšos, no Jūrmalas smiltīs klusi dusošajiem dzintara gabaliem, mežos no viršiem un brūkleņu ceriem. No šeit augušo rudzu rupjmaizes, kas dāvā gadsimtu spēku, un no vecmāmiņas audzētiem āboliem, kas smaržo pēc mitras, auglīgas zemes. Tas viss iedvesmo arī mani.

Iedvesmai nevajag skraidīt pakaļ, to ķert un alkt pēc tās. Vajag dzīvot tā, kā ilgojies. Lai katru dienu blakus būtu lietas, kas izsauc sirds trīsas, un no kurām sajūsmā aizraujas elpa un, pateicoties tām, rodas jaunas idejas. Dzīvojot savu personīgo, mazo brīnumu ieskauti, mēs paši kļūstam par brīnumiem, kas spējīgi nest pasaulē savu maģiju un iedvesmot citus.

Atmiņas

24. feb. 2020, Nav komentāru

Kad vecmamma devās Viņsaulē, pie manis nonāca viņas stelles, uz kurām visu mūžu audusi. Atmiņā palikušas tās brīvdienas, kad braucām pie vecītes (mēs mazbērni tā viņu bijām iesaukuši), cepām maizi, smaržoja pēc kļavu lapām. Man kā bērnam, sēžot uz siltā mūrīša, ar medus maizi rokās, atmiņā skan steļļu klaudzošās, čīkstošās skaņas.

Laiks un ķirmji bija darījuši savu. Nolēmu stellēm dot otru iespēju. Gāja laiks, nāca padoms. Izmantojot rokas instrumentus, izgatavoju vecītes steļļu kopiju. Uzdevums nebija no vieglajiem, tomēr to paveicu.

Marijas Stradiņas stelles nolēmu uzdāvināt savam pagastam. Atkal sistava klaudz un sviras čīkst. Sievas darina rakstus un viss turpinās.

Mana zeme

17. feb. 2020, Nav komentāru

Šis Latvijas gabaliņš man ir uzticēts. Te dzīvojuši manējie. Laukos esmu brīvs. Laiks pieder man. Esmu daļa no dabas un šeit to neaizmirstu. Man te ir labi. Jūtos piederīgs. Baudu gadalaikus, saullēktus un saulrietus kopā ar savējiem. Tas palīdz radīt, meklēt jaunas idejas un iedvesmo.

Koks

14. feb. 2020, Nav komentāru

Koks ir mūžība. Koks bija, ir un būs, neatkarīgi no cilvēka. Ar koku strādāja abi mani vectēvi - viens bija galdnieks, otrs namdaris. Ar koku strādāja abi mani vecvectēvi - viņi būvēja koka namus. Jāsaka, koks ir manās asinīs. Lai kur dzīve mētājusi, vienmēr atgriežos pie tā. Savos meklējumos esmu apstājies pie cita veida amatniecības, pie digitālās amatniecības.

Iedvesma

Atmiņas

Mana zeme

Koks

Pirkumu grozs